Zemgalē savairojušies cilvēka veselībai bīstami meža un augļu koku kaitēkļi

Publicēts: 07.06.2021.

Augu kaitēkļi un slimības Jaunumi

Zeltvēdera mūķenes kāpuram raksturīgas divas oranžas kārpiņas ķermeņa aizmugurējā daļā

Šā gada jūnijā Zemgalē, netālu no Tērvetes, pirmo reizi novērota zeltvēdera mūķenes (Euproctis chrysorrhoea) (1. attēls) savairošanās. Šīs kukaiņu sugas dabiskais izplatības areāls ietver Eiropu, Āfrikas ziemeļu daļu un Tuvos Austrumus (2. attēls). Zeltvēdera mūķene ir Latvijas faunas sastāvdaļa, taču līdz šim tā nekad nebija savairojusies masveidā.

Kāpurus var viegli atpazīt pēc divām oranžām (dažkārt dzeltenām vai sarkanām) kārpiņām kāpura aizmugurējā daļā (4. attēls)

Kaitēklis ne tikai apgrauž daudzu lapu koku lapas, bet apdraud arī cilvēku veselību. Tauriņa kāpuru kutikulu sedz kupls apmatojums. Kāpuri matiņus izmanto savai aizsardzībai, tos nometot. Šie matiņi ir ļoti sīki, asi un satur toksīnu, kas cilvēkam izraisa ādas un arī acu iekaisumu (3. attēls), bet cilvēkiem ar noslieci uz astmu var izraisīt nopietnus elpošanas traucējumus. Šie matiņi var saglabāties vidē pat vairākus gadus. Tie ir ļoti viegli, un vējš tos var atkārtoti pacelt gaisā. Matiņu radītie izsitumi var parādīties uzreiz pēc saskares ar kāpuru matiņiem vai arī pēc vairākām stundām. Izsitumi var saglabāties no dažām stundām līdz vairākām nedēļām. Matiņus satur arī kāpuru veidotie satīklojumi, kāpuru austie kokoni (dūres lielumā), ko tie auž pirms iekūņošanās un nomestie apvalki, kāpuriem nomainot ādu. Tauriņu matiņi nav alerģiski. Parasti medicīniskā palīdzība ietver negatīvo simptomu (niezes) atvieglošanu. Lielāko risku toksiskie matiņi rada no maija sākuma līdz jūlija beigām. Papildus ar cilvēku veselību saistītajām problēmām vairākus gadus ilgstoša savairošanās var izraisīt arī koku nokalšanu.

Zeltvēdera mūķenei ir nepieciešams daudz gaismas un siltuma, tādēļ parasti tā atrodama saulainās vietās, piemēram, izretinātās mežaudzēs, meža malās, alejās, augļu dārzos un tamlīdzīgās vietās. Mūķenes kāpuri ir polifāgi un tāpēc var būt atrodami uz daudzu sugu lapu kokiem – tai skaitā, tie var bojāt ozolus, apses, liepas, vīksnas, vilkābeles, augļu kokus (bumbieres, plūmes, ķiršus utt.), kā arī dažādus citus lapu kokus.

Zeltvēdera mūķenei ir viena paaudze gadā. Tauriņi dēj olas jūlijā. Olas tiek dētas klāsteros lapu apakšpusē un nosegtas ar matiņiem no mātīšu ķermeņa apmatojuma. Augustā no šī olām izšķiļas jaunie kāpuri. Kāpuri barojas grupās ar koka lapām, vai alo pumpurus, ja lapas vēl nav izplaukušas, un rudenī veido satīklojumus, kuros tiek iepīti gan zari, gan lapas. Satīklojumos var koncentrēties pat vairāki simti kāpuru un šādās izveidotās “ligzdās” (4. attēls) tie pārziemo. Satīklojumi parasti ir nelieli- apmēram dūres lieluma. Satīklotās “ligzdas” koncentrējas koku vainaga augšējā daļā. Kāpuri atsāk baroties aprīlī līdz ar lapu plaukšanu. Pārziemojušie kāpuri izklīst un barojas individuāli. Strauji augošie kāpuri var atstāt kuplus ozolus pilnīgi bez lapām (5. attēls). Tomēr, lai gan šādi pilnībā atlapoti koki izskatās nolemti bojāejai, tie ir spējīgi atjaunoties nākamajā gadā. Kopumā jāsaka, ka šādi koki iet bojā tikai ļoti retos gadījumos – visbiežāk, ja tie vienlaicīgi ir tikuši pakļauti vēl vairākiem citiem negatīvajiem faktoriem ne tikai zeltvēdera mūķenes iedarbībai. Iestājoties vēsākam laikam, kāpuri atkal atgriežas ligzdās. Jūnijā kāpuri iekūņojas vai nu grupās vai arī atsevišķi. Pirms iekūņošanās kāpuri izklīst, meklējot vietu, kur iekūņoties. Šajā attīstības posmā kāpuri var masveidā ieklīst cilvēku mājokļos (6. attēls). Jūnija beigās- jūlija sākumā izlido balti tauriņi ar brūnu ķermeņa aizmugures daļu. Tauriņus pievilina gaisma. Pārsvarā tie ir tēviņi. Mātītes slēpjas saimniekauga lapotnē.

Kāpuri var viegli izplatīties ar auto transportu, kas novietots zem inficētiem kokiem. Tāpēc svarīgi ir nenovietot automašīnas zem šiem kokiem. Savairošanās parasti apdziest, kad patogēnās sēnītes izplatās kaitēkļa populācijā. Strādājot zeltvēdera mūķenes savairošanās vietās, ieteicams uzvilkt aizsargbrilles, respiratoru, cimdus un ciešu, sausu apģērbu. Ja ir plānots veikt āra darbus sausā laikā, ieteicama pagalma laistīšana, lai toksiskie matiņi netiktu atkārtoti pacelti gaisā, bet “pieliptu” pie zemes. Lai atbrīvotos no kāpuriem, kas “apsēduši” dzīvojamās ēkas, vislabāk izmantot putekļu sūcēju ar ūdens filtru, ūdenim pievienojot nedaudz ziepju. Ja savairošanās tikko sākusies, ļoti efektīva ir satīkloto “ligzdu” nogriešana ziemā un agrā pavasarī, kad kāpuri vēl nav pametuši savas ligzdas.

Rīcība

Zemkopības ministrijas, Valsts augu aizsardzības dienesta, Valsts meža dienesta un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālisti 7. jūnijā pārrunāja situāciju un vienojās turpmākām darbībām attiecībā uz zeltvēdera mūķenes savairošanos:

izvietot feromonu slazdus zeltvēdera mūķenes izplatības noteikšanai;
rudenī plānots novērot zeltvēdera mūķenes izplatību, kad tā ir izlidojusi.

Patlaban ir svarīgi apzināt šī kaitēkļa savairošanās apmēru. Latvijas iedzīvotāji tiek lūgti ziņot par kaitēkļa novērojumiem.

Ziņas var sniegt:

Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vecākajiem ekspertiem
Oskaram Zaļkalnam - tālr. 26188968; e-pasts: oskars.zalkalns@vmd.gov.lv
Vasīlijam Kolačam - tālr. 29441040; e-pasts: vasilijs.kolacs@vmd.gov.lv
Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošajam pētniekam
Agnim Šmitam - tālr. 26543584; e-pasts: agnis.smits@silava.lv

Ierobežošana

augu aizsardzības līdzekļu lietošana nav iespējama;
vienīgā efektīvā rīcība šobrīd, ja konstatējat zeltvēdera mūķeni, ir nogriezt satīklojumu ar kāpuriem un sadedzināt. Lai izvairītos no iespējamas alerģiskas reakcijas, ko izraisa kāpura matiņi, veicot šādas darbības ir jāizmanto gumijas cimdi, vēlams lietot arī respiratoru un aizsargbrilles;
ja savā saimniecībā/piemājas dārzā konstatējat zeltvēdera mūķeni, pirms dārza darbu veikšanas zemi vēlams laistīt ar ūdeni, lai izvairītos no iespējamās saskares ar zeltvēdera mūķenes matiņiem.

Infomāciju sagatavoja:

Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” vadošais pētnieks dr.biol. Agnis Šmits, Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vadītājs Andis Purs un Valsts meža dienesta Meža un vides aizsardzības daļas vecākais eksperts dr. silv. Oskars Zaļkalns.

Mediju kontaktiem:

Komunikācijas vadītāja