Valsts augu aizsardzības dienests (VAAD) šonedēļ saņēmis ziņas par konstatētiem zeltvēdera mūķenes (Euproctis chrysorrhoea) savairošanās gadījumiem Zemgalē: Zaļenieku, Jaunbērzes un Īslīces apkārtnē.
Šīs kukaiņu sugas dabiskais izplatības areāls ietver Eiropu, Āfrikas ziemeļu daļu un Tuvos Austrumus (2. attēls). Zeltvēdera mūķene ir Latvijas faunas sastāvdaļa, taču līdz šim tā nekad nebija savairojusies masveidā.
2021. gadā Zemgalē, netālu no Tērvetes, pirmo reizi novērota zeltvēdera mūķenes savairošanās. VAAD sadarbībā ar Valsts meža dienestu un Latvijas Valsts mežzinātnes institūta “Silava” speciālistiem veica darbības, lai apzinātu zeltvēdera mūķenes savairošanās izplatību: izvietoja feromonu slazdus zeltvēdera mūķenes izplatības noteikšanai, kā arī rudenī, kad zeltvēdera mūķene ir izlidojusi, veica tās izplatības novērtējumu. Tika secināts, ka zeltvēdera mūķenes masveida savairošanās ārpus konstatētās vietas nav vērojama. Lai gan Latvijas iedzīvotājiem tika lūgts ziņot par kaitēkļa novērojumiem, neviena no pērn saņemtajām ziņām neapstiprināja zeltvēdera mūķenes savairošanos ārpus jau konstatētās vietas Tērvetē.
Kaitēklis ne tikai apgrauž daudzu lapu koku lapas, bet apdraud arī cilvēku veselību.
Tauriņa kāpuru kutikulu sedz kupls apmatojums. Kāpuri matiņus izmanto savai aizsardzībai, tos nometot. Šie matiņi ir ļoti sīki, asi un satur toksīnu, kas cilvēkam izraisa ādas un arī acu iekaisumu (3. attēls), bet cilvēkiem ar noslieci uz astmu var izraisīt nopietnus elpošanas traucējumus. Šie matiņi var saglabāties vidē pat vairākus gadus. Tie ir ļoti viegli, un vējš tos var atkārtoti pacelt gaisā. Matiņu radītie izsitumi var parādīties uzreiz pēc saskares ar kāpuru matiņiem vai arī pēc vairākām stundām. Izsitumi var saglabāties no dažām stundām līdz vairākām nedēļām. Matiņus satur arī kāpuru veidotie satīklojumi, kāpuru austie kokoni (dūres lielumā), ko tie auž pirms iekūņošanās un nomestie apvalki, kāpuriem nomainot ādu. Tauriņu matiņi nav alerģiski. Parasti medicīniskā palīdzība ietver negatīvo simptomu (niezes) atvieglošanu. Lielāko risku toksiskie matiņi rada no maija sākuma līdz jūlija beigām.
Papildus ar cilvēku veselību saistītajām problēmām zeltvēdera mūķenes vairākus gadus ilgstoša savairošanās var izraisīt arī koku nokalšanu.
Zeltvēdera mūķenei ir nepieciešams daudz gaismas un siltuma, tādēļ parasti tā atrodama saulainās vietās, piemēram, izretinātās mežaudzēs, meža malās, alejās, augļu dārzos un tamlīdzīgās vietās. Mūķenes kāpuri ir polifāgi un tāpēc var būt atrodami uz daudzu sugu lapu kokiem – tai skaitā, tie var bojāt ozolus, apses, liepas, vīksnas, vilkābeles, augļu kokus (bumbieres, plūmes, ķiršus utt.), kā arī dažādus citus lapu kokus.
Zeltvēdera mūķenei ir viena paaudze gadā. Tauriņi dēj olas jūlijā. Olas tiek dētas klasteros lapu apakšpusē un nosegtas ar matiņiem no mātīšu ķermeņa apmatojuma. Augustā no šī olām izšķiļas jaunie kāpuri. Kāpuri barojas grupās ar koka lapām, un rudenī veido satīklojumus, kuros tiek iepīti gan zari, gan lapas. Satīklojumos var koncentrēties pat vairāki simti kāpuru un šādās izveidotās “ligzdās” (4. attēls) tie pārziemo. Satīklojumi parasti ir nelieli – apmēram dūres lielumā. Satīklotās “ligzdas” koncentrējas koku vainaga augšējā daļā. Kāpuri atsāk baroties aprīlī līdz ar lapu plaukšanu. Pārziemojušie kāpuri izklīst un barojas individuāli. Strauji augošie kāpuri var atstāt kuplus ozolus pilnīgi bez lapām (5. attēls). Tomēr, lai gan šādi pilnībā atlapoti koki izskatās nolemti bojāejai, tie ir spējīgi atjaunoties nākamajā gadā. Kopumā jāsaka, ka šādi koki iet bojā tikai ļoti retos gadījumos – visbiežāk, ja tie vienlaikus ir tikuši pakļauti vēl vairākiem citiem negatīvajiem faktoriem, ne tikai zeltvēdera mūķenes iedarbībai. Iestājoties vēsākam laikam, kāpuri atkal atgriežas ligzdās. Jūnijā kāpuri iekūņojas vai nu grupās, vai arī atsevišķi. Pirms iekūņošanās kāpuri izklīst, meklējot vietu, kur iekūņoties. Šajā attīstības posmā kāpuri var masveidā ieklīst cilvēku mājokļos (6. attēls). Jūnija beigās–jūlija sākumā izlido balti tauriņi ar brūnu ķermeņa aizmugures daļu. Tauriņus pievilina gaisma. Pārsvarā tie ir tēviņi. Mātītes slēpjas saimniekauga lapotnē.
Kāpuri var viegli izplatīties ar auto transportu, kas novietots zem inficētiem kokiem. Tāpēc svarīgi ir nenovietot automašīnas zem šiem kokiem. Masveida savairošanās parasti beidzas, kad patogēnās sēnītes izplatās kaitēkļa populācijā. Strādājot zeltvēdera mūķenes savairošanās vietās, ieteicams uzvilkt aizsargbrilles, respiratoru, cimdus un ciešu, sausu apģērbu. Ja ir plānots veikt āra darbus sausā laikā, ieteicama pagalma laistīšana, lai toksiskie matiņi netiktu atkārtoti pacelti gaisā, bet “pieliptu” pie zemes. Lai atbrīvotos no kāpuriem, kas “apsēduši” dzīvojamās ēkas, vislabāk izmantot putekļu sūcēju ar ūdens filtru, ūdenim pievienojot nedaudz ziepju. Ja savairošanās tikko sākusies, ļoti efektīva ir satīkloto “ligzdu” nogriešana ziemā un agrā pavasarī, kad kāpuri vēl nav pametuši savas ligzdas.
Lai apzinātu kaitēkļa savairošanās apmēru, Latvijas iedzīvotāji, īpaši Zemgales reģionā dzīvojošie, tiek lūgti ziņot VAAD par kaitēkļa novērojumiem.
