Atbildot uz daudziem iedzīvotāju jautājumiem, VAAD Integrētās augu aizsardzības daļas vadītāja Anitra Lestlande stāsta par bumbieru - kadiķu rūsas attīstību un tās ierobežošanas metodēm.
Bumbieru-kadiķu rūsa ir sēņu slimība, kuras attīstībai nepieciešami divi saimniekaugi. Tā ziemo uz kadiķiem un sāk attīstīties maijā, īpaši vēsā un lietainā laikā. Uz kadiķiem sāk veidoties gļotaini izaugumi, uz kuriem veidojas sēnes sporas, kas izskatās kā sinepju krāsas pulveris. Lai neļautu sporām veidoties, gļotainos izaugumus var noberzt ar cimdu, tas jādara katru dienu, jo sēne turpina augt. Sporu veidošanās process ilgst dažas dienas, kuru laikā tās inficē bumbieres, nosēžoties uz to lapām. Šajā laikā mazākas bumbieres var aizsargāt pārklājot ar agrotīklu, bet var arī izmantot dārzkopības veikalos nopērkamos fungicīdus. Vēlāk, jūnija beigās vai jūlija sākumā, uz inficētajām bumbieru lapām parādās dzeltenoranži plankumi, kas pakāpeniski kļūst lielāki. Šajā brīdī ar bumbieru-kadiķu rūsu cīnīties vairs nav jēgas, vienīgi, ja inficēto lapu ir maz, tās var mehāniski noraut un iznīcināt. Tuvojoties rudenim, augustā septembrī, inficēto lapu apakšpusē vietās, kur ir plankumi, sāk veidoties radziņi ar sporām, kas atkal inficēs kadiķus. Šajā laikā, savukārt, iespējams izmantot fungicīdus, lai aizsargātu kadiķus. Ja kadiķu zaros jau ir sēnes, tad skartie zari ir jāizgriež. Infekcija uz jūsu dārzā augošajiem bumbieriem un kadiķiem var nonākt arī no plašākas apkārtnes, jo sēnes sporas var nolidot vairākus kilometrus. Slimības skartie augi neiznīkst, taču bumbierēm stipras infekcijas gadījumā var mazināties raža, jo samazinās lapu fotosintezējošā virsma.
Kadiķu ieņēmība pret bumbieru-kadiķu rūsu ir atšķirīga: visvairāk slimo kazaku kadiķi, Ķīnas un Virdžīnijas kadiķi, bet visizturīgākie pret rūsu ir parastie, klājeniskie un zvīņainie kadiķi.
