Augsnes reakcija (pHKCl) var būt skāba (pH KCl < 7), neitrāla (pH KCl ~7) vai bāziska (pH KCl >7).
Katram kultūraugam prasības augsnes reakcijai ir atšķirīgas. Vēlamais pH KCl
7,0 – 7,57 bietes, kāposti, lucerna;
6,0 – 7,00 kvieši, mieži, kukurūza, rapsis, zirņi, pupas, āboliņš, amoliņš, gurķi, sīpoli;
5,5 – 6,00 rudzi, auzas, stiebrzāles, redīsi, burkāni, tomāti;
5,0 – 6,0 kartupeļi, lini;
4,2 – 5,2 atsevišķi kultūraugi (krūmmellenes, dzērvenes).
Skābās augsnēs lielākajai daļai kultūraugu veidojas neefektīva sakņu sistēma, mazinās augsnes kopējā bioloģiskā aktivitāte, daļa barības elementu augiem kļūst grūti izmantojami.
Augsnes skābumu samazina, augsni kaļķojot. Lai noteiktu optimālo kaļķošanas normu, jāņem vērā augsnes granulometriskais sastāvs, organiskās vielas saturs un pHKCl. Arī pēc kaļķošanas augsnes pakāpeniski paskābinās, tāpēc kaļķošana jāatkārto.
Nodrošina augsnes struktūras veidošanos, līdz ar to optimālu ūdens un gaisa režīmu.
Ir augu barības elementu (īpaši slāpekļa un sēra) rezerve augsnē.
Veicina augsnes mikrobioloģisko aktivitāti, jo ir barības avots augsnes mikroorganismiem.
Satur bioloģiski aktīvas vielas – auksīnus, kas stimulē augu augšanu un attīstību.
Palielina augsnes spēju saistīt augu barības elementus un pasargāt tos no izskalošanās.
Atkarībā no augsnes granulometriskā sastāva minerālaugsnēm vēlamais organiskās vielas saturs ir no 2.0 līdz 3.5%.
Optimāla organiskās vielas satura nodrošināšanai augsnē regulāri jālieto organiskie mēslošanas
līdzekļi: kūtsmēsli (pakaišu, šķidrmēsli, virca), digestāts, salmi, zaļmēslojums.
Vidēji gadā būtu jāiestrādā ne mazāk kā 2 līdz 2.5 t ha-1 organisko mēslu sausnes.
Organisko vielu mineralizāciju samazina minimālā augsnes apstrāde un mēreni lietots slāpekļa
mēslojums.
Lietojot mēslošanai kūtsmēslus un digestātu, gada laikā nedrīkst iestrādāt vairāk kā 170 kg slāpekļa uz 1 ha.
Lai nesamazinātu augsnes auglību, kultūraugiem jāplāno mēslojuma normas, kas atbilst konkrētajam kultūraugam, plānotajai ražai un augsnes nodrošinājumam ar fosforu un kāliju.
Augsnēs ar ļoti zemu un zemu fosfora un/vai kālija nodrošinājumu nevajadzētu plānot augstas ražas, jo ražas sasniegšanai izlietotais mēslojums nebūs ekonomiski izdevīgs, kā arī radīs piesārņojuma risku (īpaši tas attiecas uz izmantoto slāpekļa un fosfora mēslojumu).
Vēlamo P₂O₅ un K₂O saturu var nodrošināt sistemātiski lietots atbilstošs mēslojums. Jāņem
vērā, ka P₂O₅ un K₂O jālieto pamatmēslojumā.
Sekundārie augu barības elementi augiem nepieciešami relatīvi daudz, tāpēc, intensīvi saimniekojot, tie var pietrūkt.
Veicot augšņu agroķīmisko izpēti, iespējams noteikt šādus sekundāros elementus:
Ca, Mg, S.
Kalcijs (Ca) tāpat kā organiskā viela ir nepieciešams, lai veidotos izturīga augsnes struktūra, tādējādi nodrošinot optimālu ūdens un gaisa režīmu. Minerālaugsnēs kalcijs kā barības elements parasti ir pietiekošā daudzumā, tomēr skābās augsnēs tā var trūkt.
Augam Ca īpaši vajadzīgs sakņu sistēmas normālai attīstībai un darbībai. Ca deficītu var novērst, veicot augsnes kaļķošanu.
Magnijs (Mg) ir nepieciešams ogļhidrātu, olbaltumvielu un tauku sintēzē. Īpaši daudz Mg patērē kultūraugi ar lielu veģetācijas masu (bietes, dārzeņi, zālaugi). Magnijs parasti trūkst skābās, smilts un kūdras augsnēs.
Optimālā Ca:Mg attiecība ir 6,5:1.
Sērs (S) ir nozīmīga olbaltumvielu sastāvdaļa. Īpaši vajadzīgs krustziežiem (piem., rapsis) un tauriņziežiem (piem., pupas, zirņi). Sērs parasti trūkst augsnēs ar zemu organisko vielu saturu.
Veicot VAAD augšņu agroķīmisko izpēti, iespējams noteikt šādus mikroelementus: B, Cu, Mn, Zn.
Mikroelementi augiem ir nepieciešami ļoti niecīgos daudzumos, tāpēc:
Bora (B) prasīgi laukaugi: rapsis, bietes, kāposti, lupīna un lucerna, kā arī kartupeļi,
kukurūza.
Vara (Cu) prasīgi: kvieši, mieži, auzas, lini.
Mangāna (Mn) prasīgi: kvieši, auzas, bietes, kā arī rudzi, mieži, rapsis, kartupeļi.
Cinka (Zn) prasīgi: kukurūza, bietes, kartupeļi, lini, stiebrzāles.
Mikroelementu mēslojums ražas pieaugumu dod tikai tad, ja augi ir nodrošināti ar slāpekli, fosforu, kāliju un sekundārajiem augu barības elementiem.