Uzticības tālrunis 67550944
Adrese: Lielvārdes iela 36, Rīga LV-1006, tālr. 67027098, 67027406, e-pasts: info@vaad.gov.lv
A- A+ LV ENG Twitter Facebook Facebook

Meklēšana

Kas ir augu karantīna?

 

Termins "karantīna" radās pirms vairāk nekā 600 gadiem no itāļu vārdiem - "quarante giorni" (saīsināti quarantine), kuri nozīmē 40 dienu periodu, kad kuģi ienāca Itālijas piejūras pilsētiņās no austrumu valstīm, un tika turēti attālā reidā. Šī prasība bija noteikta, lai izvairītos no mēra "melnās nāves" ievešanas.

Pirmo reizi termins "karantīna", kā arī pats kuģu ilgstošas izolācijas princips likumdošanā tika ieviests 1374. gadā Itālijā. Viduslaikos karantīna nozīmēja aizliegumu iebraukt valstī, ja pastāvēja aizdomas par slimības (mēra) ievešanu, bet slimību epidēmiju laikā pilsētas un reģioni bija pilnīgi izolēti. Tā kā tajā laikā nebija ne profilaktiskās potes, ne citu infekcijas slimību apkarošanas pasākumu, karantīna bija vienīgais veids infekcijas slimību izplatīšanās ierobežošanai.

Lauksaimniecībā ar šo terminu sāka apzīmēt pasākumus, kurus veica, lai aizsargātu atsevišķu valstu lopkopības, augkopības un mežsaimniecības nozares no citu zemju floras un faunas elementu ievešanas un izplatīšanas.

1851. gadā Parīzes konferencē tika noteikti starptautiskie karantīnas savstarpējo attiecību pamati, kam sekoja augu karantīnas konvencija.

Pirmie karantīnas pasākumi tika ieviesti Francijā, kad valstī no filoksēras (vīnogulāju kaitēklis), kas Francijā ievesta ar vīnogu stādiem no ASV laikā no 1858.līdz 1862. gadam, bojājumiem masveidā sāka iet bojā vīnogulāju stādījumi. Kāds dārznieks ieveda no ASV 27 šķirņu vīnogulāju stādus, kas bija invadēti ar filoksēru un izplatīja Francijas reģionos. No Francijas filoksēra izplatījās Spānijā, Portugālē, Ziemeļāfrikā, Austrālijā, Austrijā, Bulgārijā, Dienvidslāvijā, Rumānijā, Šveicē, Itālijā, Vācijā.

Ar filoksēru invadētie vīnogulāju augi iznīkst vai iet bojā pakāpeniski, tāpēc pirmās bojājumu pazīmes nelikās nopietnas un nekādi pasākumi apkarošanai nebija veikti, kas arī veicināja ātru un neierobežotu kaitēkļa tālāku izplatīšanu. Turpmākajos gados Francijas vīnogu audzētāji ar bažām novēroja savu vīnogulāju masveida bojāeju. 1895.gadā bojā bija aizgājuši 90% (2 mlj ha) no visiem stādījumiem. Laikā no 1875. līdz 1899.gadam valstī vīna ražošana samazinājās gandrīz 4 reizes.

Pēc Francijas piemēra karantīnas ierobežojumus ieviesa vairākas Eiropas valstis, pēc tam arī Ziemeļamerikas valstīs. Karantīnas pasākumu ieviešanas pieredze drīzumā parādīja, ka ar vienas atsevišķas valsts centieniem tomēr nepietiek. Radās nepieciešamība noslēgt starpvalstu vienošanos, kas paredzētu dažādu valstu darbības apvienošanu, lai pasargātu kultūraugus no bīstamiem kaitēkļiem, slimībām un nezālēm.

Pirmais solis augu karantīnas sistēmas organizēšanā starpvalstu mērogā tika veikts 1877.gadā Lozannā (Šveicē), kad vairāku valstu sanāksmē tika lemts par filoksēras ierobežošanas pasākumiem, lai ierobežotu tās izplatīšanos Rietumeiropas valstīs.

Pirmā starptautiskā konvencija tika parakstīta Bernē 1878.gada 1.septembrī. To parakstīja 6 un vēlāk piebiedrojās vēl 3 valstis. Konvencijā tika noteikti ierobežojumi stādāmā materiāla ievešanai no valstīm, kur sastopami filoksēras perēkļi. Ierobežojumi vīnogu stādāmā materiāla ievešanai pastāv joprojām, ne tikai Francijā, bet visā Eiropas Savienībā, ka arī Latvijā.

1881.gadā tika noslēgta otrā starptautiskā konvencija, kur nolemts, ka tiks uzsākta ne tikai dzīvo augu kontrole, bet arī izcelsmes vietu stādījumu pārbaude. Konvencija paredzēja nacionālo augu aizsardzības dienestu izveidošanu dalībvalstīs, kuri ir nepieciešami, lai atklātu un likvidētu filoksēras perēkļus, nodotu ziņojumus par veiktajām pārbaudēm, pētītu filoksēras bioloģiju un ekoloģiju un informētu citas konvencijas dalībvalstis par saviem panākumiem šajā jomā, publicētu ievešanai atļautā stādāmā materiāla un citu produktu sarakstu.

Šajā periodā vairākās valstīs tika atklāti arī citi organismi: kartupeļu vēzis, kokvilnas baltblusiņa un citi augu kaitēkļi un slimības. Tas vēl vairāk apstiprināja starptautiskā mēroga informācijas apmaiņas nepieciešamību cīņā ar lauksaimniecības kultūru kaitēkļiem un slimībām.

1905.gada 7.jūnijā tika pieņemta starptautiskā konvencija par starptautiskā lauksaimniecības institūta izveidošanu Romā. Šis institūts lielu uzmanību veltīja augu aizsardzības jautājumiem.

1929.gadā Romā notika starptautiskā konference, kurā piedalījās 24 valstis. Romas konvencijas mērķis bija aptvert pēc iespējas visu karantīnas un augu aizsardzības sistēmu un, lai gan tā neieviesa obligātu sadarbību augu slimību un kaitēkļu apkarošanā, tomēr ietvēra obligātu informācijas apmaiņu starp valstīm. Romas konvencijas pamatnostādnes bija sekojošas: konvencijas dalībvalstīm jāorganizē speciālās augu aizsardzības un karantīnas zinātniski-pētnieciskās iestādes un operatīvie dienesti, jāievieš likumdošanas un administratīvus pasākumus pret augu kaitēkļu un slimību izplatīšanu starp savstarpēji vienotajām valstīm, oficiāli jāpasludina to augu kaitēkļu un slimību saraksts, pret kuriem tiek ieviesti karantīnas pasākumi, jāveic ievedamo (importa) un izvedamo (eksporta) dzīvo augu kontrole, un kā pasākumu pamatu jānodrošina sertifikātu apmaiņa.

1951. gadā FAO pārskatīja Romas konvencijas tekstu un sagatavoja jaunu projektu augu aizsardzībā. Konvenciju pieņēma vairāk kā 50 valstis. Tās apstiprināja jaunās tiesiskās normas, kam bija liela nozīme starptautiskās augu karantīnas sistēmas nostiprināšanā un augu valsts izcelsmes preču tirdzniecībā.

1951. gadā tika parakstīta konvencija par Eiropas un Vidusjūras valstu augu aizsardzības organizācijas (EPPO) izveidošanu. Sākumā tajā bija 15 dalībvalstis, tagad dalībvalstu skaits ir paplašinājies līdz 42, to skaitā ir arī Latvija. Pēc EPPO izveidošanas vairākas valstis parakstīja vienošanos par DA Āzijas un Klusā okeāna baseina augu aizsardzības organizācijas izveidošanu. Tagad kopā ir izveidotas 10 reģionālās augu aizsardzības organizācijas.